Dārzeņkopība ir nozare, kas pārcieš to pašu krīzi, ko piensaimnieki. Pēdējo pāris gadu laikā no tirgus aizgājuši gan vairāki lielo siltumnīcu kompleksi, gan lielāki un mazāki dārzeņu un kartupeļu audzētāji. Patlaban populārākais banku ieteikums problēmās nonākušām saimniecībām ir vai nu piesaistīt investoru, kas nopērk daļu saimniecības un zemes, vai lielāku saimniecību sadalīt vairākās mazās, it kā lai diversificētu riskus… Lauksaimnieki to uzskata par diezgan bīstamu tendenci, kas faktiski ved uz saimniecību iznīcināšanu. Turklāt šie scenāriji, iespējams, ir uzrakstīti jau iepriekš, kamēr pats zemnieks par tiem pat nenojauš…
Žurnāla Agro Tops saruna ar Edīti Strazdiņu, K/S Mūsmāju dārzeņi valdes priekšsēdētāju un zemnieku saimniecības Galiņi saimnieci.
– Agro Topa redakcija saņēma vēstuli no kāda sezonas strādnieka, kurš vairākus gadus strādājis dārzeņkopības saimniecībā, kas šobrīd esot bankrota priekšā – lētā importa produkcija pašmāju ražotājiem liek ciest ievērojamus zaudējumus, nerealizētie dārzeņi vienkārši sapūstot un bizness iet mīnusos… Vai situācija dārzeņkopībā tiešām ir tik kritiska?
– Diemžēl šim cilvēkam ir jāpiekrīt, jo arī dārzeņu audzēšanas nozare cieš no tās pašas krīzes, kas skārusi piensaimniekus. Šogad dārzeņu cenas ir pat kritiski zemas – gan kāpostiem, gan sīpoliem un kartupeļiem tās atgriezušās 2014. gada līmenī un salīdzinājumā ar pagājušo gadu ir par 30% mazākas. Te gan jāpiebilst, ka 2015. gada cenas arī nebija tādas, lai audzētājs gūtu peļņu, bet gan tikai nosedza pašizmaksu un puslīdz ļāva strādāt bez zaudējumiem.
– Esam tomēr brīvajā, atvērtajā Eiropas tirgū – kā lai izvairāmies no importa?
– Vienkārši jābūt lielākiem patriotiem jau valstiskā līmenī. Kāpēc skandināvi var mierīgi pateikt: nu un, ka jūsu dārzeņi maksā 15 centus kilogramā, bet mūsējie 40 centu? Mēs tik un tā pirmām kārtām ņemsim pašu izaudzētos, jo tie ir vislabākie! Un nekādas Eiropas regulas to nevar ietekmēt. Bet mēs cenšamies būt pārāk iztapīgi, un, lai kādā iepirkumā tiešām uzvarētu vietējais ražotājs, jābūt nu ļoti gudri un pareizi noformētiem papīriem, lai, nedod Dievs, kāds nepiesietos.
Ne Vācijā, ne Francijā, ne Zviedrijā nav iedomājama situācija, ka skolās, bērnudārzos, ieslodzījuma vietās, slimnīcās izvēlētos importa produkciju, lai gan ES noteikumi visās valstīs darbojas vienādi. Mums iepirkumos primārs ir nevis ražotājs, bet cena.